Trases vēsture

Pagājušā gadsimta 50. gados ar Autotransporta un  šoseju ministrijas atbalstu motosporta sabiedrība uzsāka teritorijas meklēšanu sporta bāzei. No motosportistu puses trases vietas izvēles komisijā piedalījās Automoto sporta federācijas  priekšsēdētājs Pauls Grauze,  ATD CAMK  kluba priekšnieks  Oskars Valbergs, sporta daļas vadītājs  Eduards Kiope un  PSRS sporta  meistars  Kārlis Ošiņš.  Tika apsekoti vairāki rajoni:  Senču sila apkārtnē Baltezerā, Pārdaugavā  Babītes  mežu  rajons   un Biķernieku  tālākais   nostūris   pie vecā   Mežciema. Komisija vienbalsīgi lēma, ka Biķernieku meža variants ir vispiemērotākais,  jo tur kopā ar šosejas sacīkšu ceļu, varēja veidot starptautiskas nozīmes motokrosa trases.

 

Tomēr  šīs vietas izvēlei,   saistībā ar dažādiem citiem faktoriem,   atklājās arī pretrunas ar Rīgas  pilsētas uzskatiem.   Motoru sportam ir sava īpatnēja specifika   –   tas ir trokšņains, saistīta ar dūmgāzēm un sacīkstes apmeklē liels skatītāju daudzums. Ilgu laiku notika cīņa starp sporta entuziasmu     un   Rīgas pilsētas arhitektu noraidošo nostāju.   1960.gadā pēc vispusīgas  iespējamo  Rīgas teritoriju izpētes, par visām tā laika prasībām vispiemērotāko atzina 15 ha lielo zemes gabalu Biķerniekos. Mežu aizsegs gan skatītājus, gan arī sportistus pasargāja  no  mūsu   piejūras   klimata  nelabvēlīgās   ietekmes  –  vēja un lietus brāzmām. Samērā  nelielais   attālums   līdz   pilsētas   dzīvojamiem   rajoniem   un  galvenajām ielām nodrošināja  daudzu  skatītāju   pietiekami  ērtu  nokļūšanu  uz sacīkstēm, kas nodrošinātu ienākumus, kuri bija saimnieciskās darbības novērtējuma pamatā.   Arī skatītājiem šī vieta bija jau pazīstama no starptautisko motokrosu laikiem.

 

Trases projektēšana

1962.gadā  pie   darba   stājās   projektētāji,  bet  E.Kiopi  iecēla  par  jaunveidojamā sporta kompleksa  direktoru.  Biķernieku  kompleksās  sporta  bāzes  (BKSB)  projektēšana    tika uzdota  toreizējam  Latvijas  ceļu      un     tiltu  projektēšanas  kantorim.  Projekta  vadītājs Gunārs Binde  uzskatīja  jauno  uzdevumu   par  neparastu,   bet  interesantu un ierosināja projektu veikt sabiedriskā kārtā. Ar interesi darbu uzsāka speciālistu grupa: Pēteris Dzenis ( vēlāk RPI docents), Jānis Roops, Kārlis Rība un Vilnis Vasulis. Projektēšanu izlēma veikt divās kārtās:  pirmajā – meistarības  apli   motosportistiem  un   kartodromu,   bet otrajā – ātruma apli auto sacensībām. Projektētāju uzdevums bija, maksimāli saglabāt esošo meža masīvu.     Veiksmīga  bija  projekta  galvenā  inženiera izvēle,  jo  P.Dzeņa aicinājums bija ainaviskā  projektēšana   –   izveidot skaistu  ceļu dabas vidē.  Trases idejas autors E.Kiope kompetenti  ievadīja  projektētājus  moto  un  autosporta  prasību  specifikā,   neaizmirstot sportistu un skatītāju drošību. Iekams sāka projektēšanu, J.Roops un E.Kiope apbraukāja un izpētīja visas   Padomju Savienībā tobrīd esošās sacīkšu trases  -  Ņevas aplī Pēterburgā (toreiz Ļeņingradā ), sacīkšu trasi Tallinā Piritas parkā u.c..

Rūpīgi  izanalizējot redzēto,  varēja  izvairīties  no  citur pamanītajiem  trūkumiem un nepieļaut šādas kļūmes pašu darbā. Projektētāji, kopā ar sportistiem izlēma, ka Biķernieku trase  nebūs  ātrā trase,  tajā nebūs  gari taisnie  gabali,   bet  noteikti vajadzīgi vairāki labie un kreisie pagriezieni ar nelielu   rādiusu, ar ceļa kāpumiem un kritumiem.  Tas nozīmē, ka motociklam   vai   automobilim   jābūt   ar   teicamu   dinamiku  un  drošām  bremzēm,  bet sportistam – virtuoza braucēja prasmei.

Pirmo   reizi   projektēšanas   praksē  savienoja  liela  rādiusa  ceļa  līknes  ar  maza  rādiusa līknēm,  izmantojot  arī  ceļa  kāpumus.  Šie  ceļa elementi   ļāva  izveidot  tādu   trasi,  kurā sportistiem  nāksies  likt  lietā visu savu meistarību. Projektējot ātruma apli, tika izmantoti ātruma  režīma  pētījuma rezultāti – ar kino  uzņemšanas  metodi  noteica paātrinājumu un bremzēšanas ceļu garumus virāžās. Te par etalona braucējiem pieaicināja sportistu K.Ošiņu, bet vēlāk arī autosportistu Arnoldu Dambi. Toreiz tika aprēķināts, ka ātruma apli būs iespējams  izbraukt vienā minūtē un 35 sekundēs,  kas atbilst 138 kilometriem  stundā.

 

1966.gada janvārī sāka jaunā objekta būvdarbus. Jau  būvdarbu sākumā ceļinieki  sadūrās ar negaidītām grūtībām. Projektā paredzētajā kartodroma un trases starta vietā bija purvs, daudzās  citās  vietās  arī pazemes avoti.  Te bija nepieciešams izrakt purvu vietām līdz pat septiņu  metru  dziļumam  un  izraktās  vietas  piepildīt  ar  vairākiem  desmitiem  tūkstošu kubikmetru smilšu, tā veidojot ceļa pamatni.

Pavasarī jau gatavi bija grantēti ceļi, strādāja veltņi, greideri veidoja ceļa gultni, būvbedrēs iegūla  betonēti  pārejas  tuneļu  posmi.  Jūnijā  būvvietā  parādījās  jauni  mehānismi – asfalta  klājēji,  trīs  valču  veltņi,  laistāmās mašīnas,  kam sekoja  autotransporta ar karstu kūpošu melno masu.  Divās maiņās no agra rīta līdz vēlam vakaram uz cietās gludās grants pamatnes  klāja  melno asfaltu.  Vispirms  rupjā bindera  kārtu,  tad smalko asfaltbetonu ar granīta šķembu piejaukumu.  Pirmo reizi ceļa  būvētāju  praksē  veltņus  Linezera uzkalnos vilka traktori. Trases seguma teicamā kvalitāte kļuva par etalonu Latvijas tā laika ceļu būvē

Toreizējā būvtehnika vēl nemācēja ne frēzēt velēnas, ne veidot apmales, ne tīrīt mežu. Šos un daudzus  citus  darbus  nācās  darīt  ar  rokām.   To paveica  sportisti  un  viņu ģimenes locekļi, sacensību tiesneši un Centrālā auto moto kluba darbinieki. Tie vairāk nekā 10 000 stundu sava brīvā laika  bez atlīdzības ziedoja  darbam topošajai sporta bāzē.  Tehnisko un kvalitātes  inspektoru  lomu  uzņēmās  paši  motosportisti,  no kuriem  īpaši  noderīgi  bija K.Ošiņa  vērtējumi.  Katru   ceļa  pagriezienu   viņš  izbraukāja  vairākas  reizes  un  ja  bija nepieciešams pieprasīja vienu vai otru virāžu pārtaisīt.

 

1966.gada 30.jūlijā  motosportisti Biķerniekos  atklāja jaunās sporta bāzes pirmo kārtu. Trasē  notika  sacensības  3580  metrus  garajā  moto meistarības aplī. Pirmajos startos dubultu uzvaru – 125 un 350 kub.cm. – motociklu klasēs izcīnīja čaklākais trases būves dalībnieks, PSRS čempions Kārlis Ošiņš.

Pārējās klasēs  par  BKSB  atklāšanas  sacensību  uzvarētājiem kļuva A.Zvaigzne (50 k.cm), Ē.Kiope (125 kub.cm.)  un I.Josts  (175 kub.cm.), O.Riks ar  G.Čečulovu  blakusvāģiem līdz 750 kub.cm.,   bet  J.Jansons  ar   I.Pogu  blakusvāģiem  līdz  350  kub.cm..  Startējot   350 kub.cm. klasē, K.Ošiņš pārspēja igauņus – trīskārtējo PSRS čempionu V.Helmu un spēcīgo J.Randlu.  Pirmajā   dienā   sacentās   arī   automobilisti,  kartingu  sportisti,  mopēdisti  un riteņbraucēji,  bet  jau  13.–14.augustā   jaunajā  trasē  notiek  PSRS  meistarsacīkšu   etaps, kurā atkal uzvar K.Ošiņš.

1967.gadā  uzbūvēja  sacīkšu  ceļa otro kārtu – 3662 metrus garo ātruma apli autosportam, bet 1968.gada 11.augustā atklāja pēdējo šosejas sacīkšu ceļa variantu – lielo apli. 1967.gada PSRS  meistarsacīkšu  pirmajā  posmā  čempionu  zelta medaļas izcīnīja A.Rautenfelds (50 kub.cm.),K.Ošiņš (125 kub.cm.), J.Jansons ar O.Rešetniku (350 kub.cm. ar blakusvāģiem), bet sievietēm zelta medaļu saņēma Ē.Kiope.

1968.gadā  jaunajā  auto  aplī  notiek  PSRS  čempionāts  un  Austrumeiropas   sociālistisko valstu  Draudzības  kausa  izcīņas  trešais  etaps,  kurā  uzvarēja  VDR  sportists  un sacīkšu mašīnu  konstruktors  Heincs Melkuss.  Jau toreiz,  braucot  ar  paškonstruēto  “Formula 3 Melkus-Wartburg”,  viņš  sasniedza  trasei projektēto ātrumu – 141 km/h, veicot apli vienā minūtē un 33 sekundēs.

Gāja  gadi,  un  sporta  meistars  K.Ošiņš stājās  trenera  darbā,  viņš jau bija kāpis uz PSRS čempiona goda pjedestāla 17 reizes. 1973.gadā kārtējā PSRS čempionāta atklāšanas parādē motosportisti  godināja  sporta  meistari  Ē.Kiopi.  Viņa  sacensībās  bija  piedalījusies  20 gadus, un uzvaru kontā bija septiņas PSRS čempiona zelta medaļas.

1974.gadā  tiek  atklāts  moto  stadiona  motobola  laukums,  kas  kļūst  par  A grupas PSRS meistarsacīkšu arēnu, kur Ādažu meistarkomandas treneris bija A.Zirnis.

1976.gadā  atklāj  spīdveja  sacīkšu  celiņu,  kā PSRS  1.līgas  čempionātu  trenera  V.Otto Latvijas  komandas  treniņu vietu.  Te notika  Eirop junioru čempionāta braucieni, kā arī sacensības ar Zviedrijas un Polijas sportistiem.

1978.gadā izbūvēja auto daudzcīņas laukumu, kur ilgus gadus saimniekoja vairākkārtējie PSRS čempioni, kurus trenēja G.Šenfelds.

1983.gadā  BKSB  trasē  pucējās  PSRS  tautu  8.spartakiādes  dalībnieki. Savu pirmo zelta medaļu izcīnīja R.Aizstrauts. Šo uzvaru viņš guva braucot ar Rīgas moto rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” izgatavoto 125 kub.cm. motociklu “Rīga-23S”. To bija konstruējuši V.Kleinbergs, G.Glūdiņš un I.Kārkliņš. Motocikla motoru pēc Rīgas pasūtījuma tika izgatavots Serpuhovas motobūves institūtā.

Turpmāk  ik gadu, līdz  pat  Latvijas valsts neatkarības atgūšanai, Biķerniekos notika viens no  PSRS  meistarsacīkšu  etapiem  kā  autosportā,  tā  arī motosportā.  Ļoti  daudz   vietēja mēroga sacensību notika mopēdiem un moto velosipēdistiem, tajā skaitā arī pirmā Eiropas čempionāta sacensību etaps 50 kub.cm. “Automātika” klasē.

1989.gadā moto stadionā risinājās pirmais radio vadāmo automodeļu Eiropas čempionāts.

 

 

Biķernieku kompleksā sporta bāze 
S. Eizenšteina 16, Rīga, LV-1079 

Tālr: +371 67025800 
E-pasts: info@bksb.lv 

e-adrese E-adrese

 

VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija”
Reģ. nr.: 40003345734 
S.Eizenšteina iela 6, , Rīga, LV-1079 
AS Swedbank Konts: LV92HABA0551029752626